Gulbenes Gada cilvēks 2007
2008.gada februārī, pilsētas 80 gadu jubilejas pasākumā par titula „Gulbenes gada cilvēks 2007” ieguvēju kļuva tautisko un sporta deju skolotājs, deju kolektīvu vadītājs, horeogrāfs, daudzkārtējs Dziesmu un deju svētku dalībnieks, savas valsts patriots, īstens džentelmenis un mīlošs vectēvs, tēvs un vīrs Kārlis Vents.
Konkusam viņu pieteica Līvija Liepa, Vilma Gabrāne, Silva Kokareviča, Marika Apsīte, Gulbenes pilsētas pensionāru padome un deju kopa „Ratiņš”.
Lūk, daži fragmenti no vēstulēm:
Līvija Liepa: „Kārlis vairākas paaudzēs ir izaudzinājis deju entuziastus. Bez tam, ar „Ratiņu” piedalījies Eiropas mēroga deju festivālos tur aiznesot Gulbenes vārdu.”
Vilma Gabrāne: „Pērnais gads, svinot savu 80 gadu jubileju, 40. gadadienu, kopš mākslinieks vada deju kolektīvus Gulbenē un „Ratiņa” 20-to dzimšanas dienu, ir apliecinājums tam, ka Kārļa Venta mūžs veltīts savam un citu dejotpriekam... Atrodiet Gulbenē vēl tādu kungu labākajos gados, kurš ir džentelmenis, vienmēr smaidīgs, ar cieņas pilnu attieksmi pret apkārtējiem, tik neatlaidīgs un mērķtiecīgs.”
Silva Kokareviča un Marika Apsīte: „Kārli Ventu konkursam iesakām par latviešu dejas mīlestību, tās popularizēšanu un ieguldījumu kultūras dzīves veidošanā, kā arī darbu pilsētas labā”.
Pilsētas pensionāru padome konkursa uzvarētāju rekomendēja par ilggadēju darbu kultūrā – tautiskās dejas kopšanā, horeogrāfijā, deju kolektīvu vadītāju audzināšanā, par Gulbenes vārda nešanu Eiropā, līdzdalību mazbērnu audzināšanā un izglītošanā, kā arī par gaišu, dzīvi apliecinošu un aktīvu ikkatru dzīves dienu.
Gulbenes kultūras centra deju kolektīva „Ratiņš” savu māksliniecisko vadītāju nominācijai izvirzīja ar šādiem vārdiem: „Kārļa Venta vārds pasaulē ierakstīts jau vairāk nekā 80 gadus. Stalts, iznesīgs, saprotošs, vienmēr laipns, smaidīgs, atvērts pasaulei un dzīvei. Tādu deju maestro un savas dzimtenes patriotu zina un pazīst daudzi gan viņa mīļajā Latvijā, gan daudzus gadus mīlētajā Gulbenē.
Nav saskaitāmi tie Gulbenes un apkārtnes iedzīvotāji, kuri kopā ar Ventiņu mācījušies iepazīt gan latviešu tautas, gan sarīkojuma dejas. Nav saskaitāmi tie lielie un mazie ļaudis, kam deju maestro Kārlis Vents iemācījis mīlēt latviešu tautas dejas. Pats palikdams ēnā, sēdēdams malā skatītāju zālē, bet mīļām acīm veroties uz skatuvi, Ventiņš vienmēr bijis kopā ar saviem dejotājiem un vienlaikus ar visiem tiem, kas atnākuši un skatās deju priekšnesumus. Deju mīlēt viņš iemācījis arī tiem, kuri paši nekad nav dejojuši, un licis dejot tiem, kuri izrādījuši kaut vismazāko vēlmi to darīt. Un nebūs lieks teiciens par lāci, kuru var iemācīt dejot – Ventiņš to tiešām prot!
Kārlis Vents tautas dejas Gulbenē māca kopš 1968.gada, nu jau 40 gadus. Viņa nopelns mūsu pilsētas labā ir tās vārda nešana un popularizēšana Eiropā. Jau vairākus gadus, kopš 1991.gada viņa vadītais deju kolektīvs piedalās Eiropas tautu kultūras un mākslas festivālā Eiropeāde. Un katru gadu daudzi tūkstoši Eiropas valstu skatītāji uzzina Gulbenes, „Ratiņa” un Kārļa Venta vārdu.
Viņš palīdzējis audzināt visus sešus mazbērnus, tā rādot piemēru daudzām jaunajām ģimenēm ar skaistām un vienkāršām attiecībām starp bērniem, vecākiem un vecvecākiem. Par savu tatiņu (kā mazbērni mīļi sauc savu vectētiņu) var pastāstīt gan mazā piecus gadus vecā Madariņa, gan mazdēls Kārlis Karolis, kurš nosaukts vectēva vārdā un, kuram vectēvs ar deju soli palīdzējis izaugt pat „Latvijas misteru 2006”.
Ne tikai dejas mīlestība ir Kārļa Venta dzīves piepildījums. Viņš ir savas dzimtenes un pilsētas patriots. Atmodas un puča laikā Kārlis bija arī pilsētas deputāts un domes priekšsēdētāja vietnieks. Būdams šajā amatā, viņš Gulbenē izveidoja un vadīja politiski represēto klubu, izveidoja Daugavas Vanagu Gulbenes apvienību, kurā darbojās vairāk nekā 500 biedru, Vanadzēnu organizāciju. Šī kustība tagad attīstās visā Latvijā, bet tās pirmssākumi meklējami Gulbenē.”
Pazīstamais deju skolotājs dzimis 1927. gada 26. janvārī Baldonē. Bērnība viņa dzīvē ir ļoti skaists laiks. Kārlis, Kārļa Venta tēvs, bijis lauksaimnieks, interesants un objektīvs cilvēks. Māte, Elvīra Antonija, bijusi ārkārtīgi rūpīga mājsaimniece. Kārlim bija brālis – Jānis un māsa – Elvīra. Venta kungs saka, ka savā bērnībā esot bijis liels palaidnis: “Sakarīgs un dzīvīgs palaidnis”.
Mākslinieks ir beidzis Baldones pamatskolu un 4. Rīgas ģimnāziju. Skolā ļoti labi padevusies zīmēšana. Ir bijis neapšaubāms talants, kas nācis no tēva, tomēr šai mākslas nozarei nav pievērsies – to izvēlējās brālis Jānis.
Piedalījies 2. pasaules karā. Tie ir jaunības gadi, ko viņš atceras nelabprāt, jo pēc iesaukšanas vācu armijas gaisa spēku izpalīgos, gājuši bojā daudzi viņa draugi. Karš sagrāva viņa sakopto, dzimto pilsētu – Baldoni. Kārlis Vents ir bijis gados visjaunāko leģionāru skaitā. Viņu iesauca 17 gadu vecumā, kad karš jau tuvojās beigām - 1944.gada augusta sākumā. “Vācieši novērtēja mūsu patriotismu. Iegrūda tādās vietās, kur bija grūti noturēt fronti, jo zināja, ka mēs sitīsimies pa galvu, pa kaklu. Pārliecinājos, ka karā nāve ir liktenis. Reizēm karavīrs iztur vislielāko elli un paliek dzīvs, bet reizēm - nomaldījusies lode tālā aizmugurē nogalina cilvēku, kas karojis vienu dienu,” saka K.Vents.
Karš beidzās, pēc tam bija filtrācijas nometne, lēģeris pusotra gada garumā - pie Klusā okeāna, kur karavīri tika turēti kopā ar slepkavām. K.Vents saka, ka bija grūti baroties pie viena katla un izdzīvot šādos apstākļos, kur aukstums, bads un nedrošība. Tur viens gads rēķināms kā pieci gadi. K.Vents nemēdz skatīties atpakaļ pagātnē, jo skumjas, sāpīgas domas tikai saēd cilvēku. Viņš uzskata - ir jādzīvo, mīlot un domājot par rītdienu.
Latvijā Venta kungs atgriezies 1946. gada 18. novembrī.
Dzīvi izmaina sieva. Jauna, topoša dzejniece – Daina Ilva, kas pēc profesijas ir ārste. Viņa dzīve pārveidojās uz labo pusi, jo piedzimst arī meita Daira. Taču laulību ilgums bija tikai nepilni astoņi gadi – to pārtrauc neārstējams vēzis. Tagad Kārlim Ventam ir seši mazbērni – Kārlis, Mārtiņš, Laura, Reinis, Krists-Jānis, mazā Madara Daina un mīloša sieva un palīgs darbā Iva Venta.
Venta kungs visu mūžu ir mācījis dejot gan sporta, gan tautas dejas. Pats dejošanu apguvis pēc kara, un deja viņu aizrāvusi.
Deviņus gadus nostrādājis Jēkabpilī, kur vadījis Jēkabpils, Krustpils, Jaunjelgavas, Seces kultūras nama kolektīvus, kā arī Jaunjelgavas MRS un Sēlijas deju kolektīvu. Lielāko dzīves daļu darbojies Gulbenē, kur vadījis Tautas deju ansambli “Madara” un skolēnu nama deju kolektīvu “Delveri”.
Bez šiem vēl vadījis kolektīvus Tirzā, Kalnienā, Stāmerienā, Lizumā, Rankā, Zeltalejā, Balvos, Ventspilī (šeit mācījis arī kurlmēmus un neredzīgus dejotājus), tai skaitā vadījis daudzus kolhozu deju kolektīvus. Visi šie deju kolektīvi ir izcīnījuši tiesības piedalīties Latvijas Deju svētkos.
Kopš 1952.gada Kārlis Vents bijis deju kolektīvu virsvadītājs Jēkabpils, Krustpils, Balvu, Gulbenes rajonā un Ventspils pilsētā. 1985.gadā bijis Latvijas Deju svētku virsvadītāja asistents.
Deju jaunrades konkursos godalgotās Kārļa Venta horeogrāfijas: “Malienas solis” (Šī deja uzņemta Latvijas etnogrāfiskajā Zelta fondā), “Kur tu augi, daiļa meita”, “Nāc man līdz uz Vidzemi”, “Delveri”, “Dzirnaviņas” un “Meklēj’ savu kumeliņu”. Šo deju apraksti ir publicēti grāmatā “Latviešu jaunrades dejas”. Kārlis ir izveidojis ļoti daudz horeogrāfisko uzvedumu, kā arī veidojis sakrālo horeogrāfiju par Ziemassvētku tēmu. Viņš veidojis arī cittautu deju horeogrāfiskās apdares - krievu (“Lielmāte”, “Pie vārtiem”, “Ziemeļu kadriļa”), ukraiņu (“Guculka”, “Hopaks”), poļu (“Aiz upes”, “Krakovjaks”), ķīniešu (“Deja ar lukturīšiem”), franču (“Provansas deju svīta”, “Farandola”), skotu, kā arī kubiešu (“Brīvības vārdā”).
Kopš 1987. gada – nu jau 20 gadus Kārlis Vents strādā ar deju kopu “Ratiņš”. Kopā ar deju kolektīvu kopš 1995. gada ir koncertējis jau 11 Eiropeādēs – Francijā, Spānijā, Itālijā, Šveicē, Vācijā, Dānijā, Beļģijā, Portugālē, Austrijā un Latvijā.
Bez mākslinieciskās darbības Venta kungs daudzus gadus vadījis Daugavas Vanagu organizāciju Gulbenes rajonā. Savu darbību Daugavas Vanagos Kārlis Vents uzskata kā pienākumu pret saviem senčiem. Būt vadītājam jebkādā organizācijā neesot viņa aicinājums. Bet nevienā darbā Kārlim Ventam nepatīk “bakstīties”, ja dara, tad dara: „Kad biju Daugavas Vanagu vadībā radās doma izveidot bērnu organizāciju. Šim darbam ķēros klāt ar man piemītošo pamatīgumu, izstrādājot nolikumu, reglamentu, formas un visu pārējo. Pirmo Vanadzēnu nodaļu Latvijā izveidojām Lizumā, pēc tam Gulbenē un visās rajona skolās. Pašlaik pie mums šī kustība ir panīkusi un Vanadzēni darbojas vairs tikai piecās rajona skolās. ”
„Šodien es dzīvoju saskaņā ar situāciju. Esmu no tiem cilvēkiem, kas problēmas nerada. Mana vienīgā šodienas problēma ir veselība. Es sekoju apstākļiem, akli nepakļaujos tiem, bet tikai pielāgojos. Kopumā dzīve ir skaista! Salīdzinot kaut vai laiku, kad ienācu Gulbenē un tagadējo pilsētu – kādi nami sacēlušies un tiek remontēti, kā tiek sakārtota pilsēta, tik daudz transporta – tas šā vai tā ir labklājības rādītājs, ” ar prieku atzīst „Gulbenes gada cilvēks 2007”.
Santa Kundrate