Gulbenes pilsētas portāls

27. februārī, pilsētas 81. dzimšanas dienas pasākumā par titula „Gulbenes gada cilvēks 2008” ieguvēju kļuva Gunārs Rubenis.

Pērn sporta veterānam apritēja 70 gadu, no kuriem vairāk nekā 50 viņš ir veltījis aktīvam sportam. Veiksmīgi spēlējis volejbolu, galda tenisu, novusu, zolīti, tikpat sekmīgi piedalījies arī distanču slēpošanā un vieglatlētikā. Taču vislielākie starptautiska mēroga panākumi ir saistīti ar grūtāko vieglatlētikas disciplīnu - soļošanu.

Gunārs dzimis Daukstu pagastā zemnieku ģimenē, kurā audzis kopā ar vecāku māsu un jaunāku brāli. Daukstu pamatskolā pabeidzis pirmās četras klases, bet vēlāk absolvējis Gulbenes pamatskolu un vidusskolu.

Pirmie starti vieglatlētikā bijuši jau mācoties pamatskolā: „Savukārt vidusskolā jau centīgi slēpoju rajona izlasē. Soļošanai pievērsos pirms 52 gadiem, startējot biedrības „Daugava” rindās. Ja toreiz būtu trenējies tā, kā to daru tagad, rezultāti būtu bijuši augsti gan valsts, gan pasaules mērogā. Taču jaunībā man tādas uzņēmības nebija,” stāsta Gunārs.

Soļošana uz laiku tika „pieklusināta” un atsākta tikai pirms 20 gadiem: „Pēc Latvijas brīvības atgūšanas, startēju savās pirmajās ārvalsts sacensībās Somijā, Pasaules čempionātā vieglatlētikā. Toreiz ieguvu 20. vietu. Tajā laiku sāku pamatīgi trenēties – ziemā slēpoju, bet vasarā soļoju. Tāpēc šodien, ar lielu darbu, esmu pirmais vai otrais pasaulē. Man ir laimējies, jo stiprākie soļotāji manā grupā pasaulē bija un ir tieši Latvijā. Trīs un piecu kilometru soļošanā spēcīgāks par mani ir tikai novadnieks Zigurds Irbe, taču esmu pirmais 10 un 20 km distancēs, kur svarīgāka ir izturība, nevis ātrums. Man ir pamatīga „bāze”, kas uzkrāta tieši ziemā slēpojot. Šoziem, piemēram, esmu jau noslēpojis 2000 kilometri. Dienā maksimāli veicu 55 km attālumu, bet esmu slēpojis arī 200 km. Pēdējo 19 gadu laikā, kopš esmu sācis kārtīgi trenēties, soļojot un slēpojot esmu divreiz ticis apkārt zemeslodei – tas ir 80 000 km. Domājiet paši, tas ir daudz vai maz.,” smejas sportists.

Pasaules un Eiropas čempionātos Gunārs piedalās arī komandu soļošanas sacensībās. Komandu, kopā ar diviem citiem labākajiem Latvijas sportistiem, Gunārs izveidoja pirms pieciem gadiem. Šajā laikā iegūtas vairākas medaļas sacensībās Spānijā, Polijā, Francijā, Slovākijā, Dienvidāfrikā un citur.

Arī individuāli pēdējos gados gan Eiropas, gan Pasaules veterānu čempionātos izcīnītas daudzas godalgotas vietas: „Vairākus gadus Pasaules čempionātos esmu ieguvis arī sportistam vissliktāko rezultātu – ceturto vietu,” joko Gunārs, „bet pērn, Pirmajās Eiropas veterānu spēlēs Zviedrijā ieguvu zelta un sudraba medaļu. Kopumā Gulbenes vieglatlēti šajās sacensībās izcīnīja 17 medaļas. Esmu piedalījies arī Latvijas Trīszvaigžņu spēlēs - uzvarēju soļošanā, bet lodes grūšanā biju trešais.

Šogad vienas no lielākajām sacensībām, kurās piedalīšos, notiks jau 24.martā - Eiropas ziemas čempionāts vieglatlētikā Romā. Vasaras nogalē - Pasaules čempionāts vieglatlētikā veterāniem Somijā, bet rudenī gribētos startēt arī Pasaules veterānu spēlēs Austrālijā. Jāsāk gatavoties arī otrajām Eiropas veterānu spēlēm, kas notiks 2011.gadā Itālijā,” par savām iecerēm stāsta sportists.

Lai gan sports Gunāram ir ne tikai hobijs, bet dzīvesveids, viņš labprāt stāsta arī par savu darba mūžu: „Pēc armijas savas darba gaitas uzsāku Gulbenē, strādāju par ceļa meistara palīgu uz „sāpju bērna” pilsētas ielām. Pēc gada pārgāju strādāt uz rajona ceļiem – no sākuma kā meistars, bet vēlāk, vairāk nekā 30 gadus, vadīju iecirkni. Taču arī darba vietā tālu no sporta „neatgāju” – vadīju Ceļu pārvaldes fizkolektīvu, kas bija viens no labākajiem Latvijā. Kā apbalvojumu par vienu no uzvarām Republikā, 1980.gadā saņēmu braucienu uz Olimpiādi Maskavā,” atceras Gunārs.

Vairākus gadus trenēta arī rajona volejbola izlase, kas 70-to gadu sākumā bija viena no stiprākajām Latvijas laukos. Bet Vissavienības Autoceļu spartakiādei veiksmīgi sagatavota Latvijas komanda.

Vairākas reizes iegūtas augstākās vietas rajona čempionātos galda tenisā (meistarkandidāts) un novusā (1.sporta klase): „Esmu izpildījis arī Latvijas meistara normu zolītē, bet 1999.gadā biju Rīgas vicečempions. Zolīte ir sporta veids, kur tikai 40% nosaka meistarība, bet atlikušos 60% - veiksme,” secina Gunārs.

Strādājot Ceļu iecirknī, darba vieta segusi pusi sportista izdevumu, kas saistīti ar piedalīšanos sacensībās. Tagad atliek paļauties tikai uz savu taupību un dēlu palīdzību: „Par piedalīšanos pagājušā gada sacensībās Zviedrijā jāsaka paldies Sporta skolas direktoram Normundam Aizpuram,” tencina sportists.

 Arī Gunāra Rubeņa dēli Ralfs (grupas „Tranzīts” solists) un Gundars (atpūtas kompleksa "Ziedugravas" saimnieks) savu dzīvi saistījuši ar sportu. Gundars piedalās auto sacensībās, bet Ralfs savulaik nodarbojies ar motosportu.

„Otrs mans hobijs, jeb slimība ir grāmatas. Cik kārtīgs dzērājs nodzer, tik es iztērēju grāmatās. Manā bibliotēkā to ir jau 2 – 3 tūkstoši. Lasu par vēsturi, politiku, kā arī kriminālromānus. Liela daļa grāmatu ir krievu valodā, jo tās ir pieejamākas un lētākas,” stāsta Gunārs.

„Sasaistot manus sporta sasniegumus un pēdējo apbalvojumu „Gulbenes Gada cilvēks 2008”, jāsecina, ka tagad veterānu sportā pa šīm kāpnēm esmu uzkāpis pašā augšā un atliek vienīgi tur noturēties.”

Santa Kundrate